Dieva klātbūtne un kristiešu pieredze

Viena no pārsteidzošajām atziņām kristīgajā ticībā ir Dieva klātbūtne – tas, ka Viņš ir klātesošs Savu ļaužu vidū. Dievs nav attāls spēks, kurš mitinās kaut kur Debesu izplatījumā un, kuram galu galā nav nekādas intereses par cilvēku dzīvi. Nē, tieši otrādāk. Patiesais, dzīvais Dievs ir kopā ar Savu tautu, gan tad, kad tai klājas labi, gan arī tad, kad tā tiek virzīta cauri grūtībām. Apziņa par Dieva klātbūtni Viņa draudzes vidū ir viena no lielākajām svētībām, ko ticīgie bauda pirms Kristus otrās atnākšanas.

Taču reizēm Dieva bērnu izpratne par Kunga klātbūtni kļūst pārlieku reliģiska un pat varētu teikt – sakramentāla. Daudziem kristiešiem izpratne par Dieva klātbūtni ir saistīta ar sajūtām un kādu īpašu, garīgu pieredzi. Piemēram, ticīgie runā par Dieva klātbūtnes apjausmu laikā, kad tiek dziedātas kristīgas dziesmas vai arī Dieva klātesamība tiek izjusta caur gavēni. Šo tematu iespējams skatīt arī ārpus kristīgā konteksta. Mūsdienu populārais garīgums smeļas iedvesmu no austrumu reliģijām un dabas kulta. Tādēļ nereti sastapšanās ar pārdabisko saistās ar meditāciju vai arī kādiem vientuļiem mirkļiem brīvā dabā. Konteksts mēdz būt dažāds, bet visā šajā ir viena kopsakarība. Dieva klātbūtne tiek uztverta kā īpaša pieredze, sajūtas un apziņa.

 

Jēkaba dzīves cīņas un Dieva klātbūtne

Dieva klātbūtni nevar reducēt uz sajūtām vai kādām īpašām atskārsmēm


Mans nolūks šajā rakstā nav tiešā veidā diskreditēt iepriekš minētos aspektus. Vai Dieva bērni kādā dzīves brīdī var īpaši spēcīgi apjaust Dieva klātbūtni? Es domāju, ka tas tā var notikt. Dievs var likt Saviem ļaudīm atcerēties Savu apsolījumu, un drošināt viņus uz noteiktu kalpošanu. Taču mums ir jāņem vērā arī tas, ka Dieva klātbūtni nevar reducēt uz sajūtām vai kādām īpašām atskārsmēm. Bībelē ir vairāki precedenti, kuros Dievs ir klātesošs, taču Viņa ļaudīm tas nebija izjūtams un līdz galam aptverams. Viens no šādiem momentiem ir atrodams 1.Mozus grāmatā 31.nod. Tā vēsta par to, kā Jēkabs mūk no savas mātes brāļa Lābana. Šis teksts savā noskaņā nav pārāk jauks. Tajā ir zināma spriedze, pakaļdzīšanās un tajā ir lasāms par asu vārdu apmaiņu. Bet tas pārsteigums rodams apstāklī, ka Dievs ir klātesošs. Viņš nepamet Jēkabu gluži kā pats to iepriekš bija apsolījis.

Šī Raksta ietvaros mēs neaplūkosim 1.Mozus 31.nodaļu detalizētā veidā (šim nolūkam varat noklausīties svētrunu no šīs Rakstu vietas). Mūsu nolūks ir iztirzāt to, kā autors lūkojās uz Dieva klātbūtni Jēkaba dzīvē. Un pēc tam domāt par iespaidu uz to, kā 21.gs kristieši uzlūko Dieva klātbūtnes svētību savā dzīvē. 1.Mozus 31.nod sākas ar Dieva apsolījumu Jēkabam, proti, 1.Mozus 31:3 – “Atgriezies sava tēva zemē, vietā, kur tu esi dzimis un Es būšu ar tevi!” Kā jau minēju, tad Jēkabs atrodas šobrīd pie savas mātes brāļa Lābana. Šis vīrs mitinājās uz Austrumiem no Apsolītās zemes. Attiecības starp Jēkabu un viņa mātes brāli dažādu iemeslu dēļ ir kļuvušas saspīlētas. Dievs izlemj sūtīt Jēkabu mājās un apsola viņam Savu klātesamību.

Pārsteidzoši ir tas, ka Jēkaba atgriešanās mājās nav tik rožaina, kā gribētos domāt un cerēt. Jēkabs pārspriež mājupceļu ar savām divām sievām un izlemj mukt prom no Lābana. Par to lasām 1.Mozus 31:20 – 21. Jēkabs piemāna Lābanu un bēg ar savu ģimeni, saimniecību. Pēc trim dienām Lābans atskārst to, ka Jēkabs ir aizbēdzis prom. Kad viņš dodas pakaļ Jēkabam, tad Dievs viņu īpašā veidā uzrunā sapnī. (1.Mozus 31:24) Kungs piekodina Lābanu ciest klusu. Jēkabs ir īpašais Dieva izredzētais svētības saņēmējs. Dievs apsargā šo vīru, Dievs ir uzticams Savam vārdam, proti, Viņš ir klātesošs Jēkaba dzīvē īpašā veidā. Kad Jēkabs sastop Lābanu, tad šo abu vīru starpā notiek spraiga saruna. Lābans pauž savu nepatiku un dialogs kulminējas ar to, ka Jēkabs pārmet mātes brālim nekrietno un negodīgo izturēšanos.

Kad Jēkabs atskatās uz savu dzīvi, tad viņš piemin Dieva klātbūtni. (1.Mozus 31:42) Dotajā pantā ir runa par Dieva īpašajām rūpēm par Jēkaba materiālo stāvokli. Taču, lai tas mūs nepārsteidz! Dievs apsolīja Jēkabam labklājību. Viņš to arī saņēma, neskatoties uz mātes brāļa viltību un ļaunumu. Dievs neatstāja Savu izredzēto vīru un viņa ģimeni.

 

Atšķirības un paralēles starp Jēkaba dzīvi un ticīgajiem

Izraēla tautai šī bija īpaši svarīga mācību stunda. Mozus rādīja viņiem, ka Dievs neatstāja un nepameta viņu sentēvu Jēkabu. Līdzīgā veidā Dievs ir arī klātesošs pie Jēkaba pēcnācējiem, proti, Izraēla tautas. Mēs zinām, ka Dieva tauta Vecajā Derībā nedzīvoja pavisam mierīgā vidē. Izraēls ik pa laikam sastapās ar ārēju ienaidnieku draudiem un uzbrukumiem. Šajā kontekstā viņiem bija jāatceras noteikta mācība. Gluži kā Dievs bija klātesošs priekšteča Jēkaba dzīvē, tāpat arī Viņš ir tuvu pie Savas tautas tās izaicinājumos un grūtībās.

Kādā veidā šī patiesība saistās ar mums, 21.gs kristiešiem? Pirmkārt, atcerēsimies  to, ka Draudze ir atšķirīgā vietā nekā Jēkabs un pati Izraēla tauta. Dievs mums nav apsolījis Kristū labklājību zemes virsū. Mūsu mājvieta nav Kānaāna zeme, proti, tagadējā Izraēlas un Palestīnas teritorija. Kaut kādā ziņā mēs esam ļoti attālināti no Jēkaba situācijas. Taču tas nenozīmē, ka starp mums nav arī kādu zināmu paralēļu. Tāpēc, otrkārt, mums ir jāapzinās, ka Jēkaba Dievs ir caur Kristu Jēzu arī Draudzes Dievs.

Gluži kā Dievs veda Jēkabu atpakaļ uz Apsolīto Zemi, tāpat arī Draudze top vesta uz Jauno Debesi un Jauno zemi. Gluži kā Jēkabs sastapās ar pārestībām no Lābana, arī Draudze sastopas ar pārestībām no pasaules.

 

Dieva klātbūtne ticīgo dzīves kontekstā

Brīžos, kad kristieši cieš, viņi ir visvairāk kārdināti aizmirst Dievu, kurš ir klātesošs starp Savējiem.


Šajā sakarībā vēlos atzīmēt divas svarīgas lietas, ko varam mācīties par Dieva klātbūtni. Pirmkārt, apzināsimies Dieva klātbūtni izaicinošos brīžos. Jēkabs piedzīvoja stresu un spiedienu, taču Kungs bija klātesošs un viņu virzīja. Tas mums palīdz nesajaukt Dieva klātbūtni ar mūsu sajūtām un apstākļiem. Dievs ir kopā ar Savu tautu tad, kad tā bauda mieru un labklājību. Taču reizē Dievs ir arī kopā ar Savējiem brīžos, kad Draudze top vajāta vai arī pacieš vispārīgas dzīves grūtības. Mums svarīgāk ir mācīties šo otro atziņu. Cilvēkam no dabas ir vieglāk atzīt Dieva labestību un klātesamību, kad dzīvē veicās un nenotiek nekas ļauns. Tieši tajos brīžos, kad kristieši cieš, viņi ir visvairāk kārdināti aizmirst Dievu, kurš ir klātesošs starp Savējiem.

Padod tālāk:

Komentāri

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta